Rudā dižpīle

Aizsardzība

Iekļauta Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.

Dzīves vide

Rudās dižpīles ligzdošanas sezonā uzturas iekšzemes saldūdens, iesāļa ūdens vai sāļūdens ezeros un upēs atklātā stepē, pustuksnešos un kalnos. Labprāt mīt arī augstu kalnos – piemēram, Himalajos līdz pat 5000 m augstumā virs jūras līmeņa. Atšķirībā no citām pīļu dzimtas sugām rudajai dižpīlei ligzdošanas sezonā nav obligāti nepieciešams lielu ūdeņu tuvums, un šajā laikā tā bieži sastopama ievērojamā attālumā no ūdens.

Pēc ligzdošanas rudās dižpīles vairāk sastopamas pie lielākiem ūdeņiem, dažādos mitrājos, arī mākslīgajās ūdenskrātuvēs lauksaimniecības zemju tuvumā. Mazāk uzturas jūrā, kā arī izvairās no vietām ar augstu, biezu augāju un peldošajiem ūdens augiem.

Pielāgojumi

Rudajām dižpīlēm ir vairāki pīļu dzimtas putniem raksturīgi ūdensputniem specifiski pielāgojumi.

• Ķermenis ir plats un garens kā laiva – ideālai peldspējai pielāgota ķermeņa forma. Bet tajā pašā laikā staigāšanu pa sauszemi tas padara redzami lempīgu – “gaita kā pīlei”.
• Garš kakls – atvieglo barības meklēšanu, sniedzoties zem ūdens.
• Plats, konisks knābis, kurā ir raga plātnīšu rinda – pielāgojums ūdens filtrēšanai. Savukārt knābja zobs (augšknābja galā) palīdz plūkt zāli.
• Spārni ir ļoti spēcīgi. Tā kā spārniem jānes salīdzinoši masīvs ķermenis, zosveidīgajiem putniem ir labi attīstīta krūšu muskulatūra un līdz ar to – izteikti “platkrūtains” izskats.
• Biezais apspalvojums nodrošina hidroizolāciju un siltumizolāciju, kas ļoti svarīga ūdensputniem. Lai spalvas saglabātu ūdensnecaurlaidību, pīles ik dienas vairākas stundas pavada, kārtojot spalvu tērpu un ieziežot to ar virsastes dziedzeru eļļaino sekrētu. Pīles arī regulāri mazgājas, visbiežāk – pirms rūpīgas apspalvojuma kārtošanas.

Barība un barošanās

Rudā dižpīle ir visēdāja – pārtiek galvenokārt no augiem, bet nedaudz ēd arī dzīvnieku izcelsmes barību.

Barojas ar ūdens augu un grīšļu zaļajiem dzinumiem, lapām, stublājiem un sēklām, aļģēm, kā arī labības graudiem (prosu, kviešiem u.c.) un dārzeņiem. Ēd arī dažādus bezmugurkaulniekus – vēžveidīgos (garneles), ūdens un sauszemes kukaiņus (piemēram, siseņus), ūdens gliemjus un tārpus, kā arī sīkas zivis un abinieku ikrus.

Rudās dižpīles gan ganās un plūc augus uz sauszemes, gan meklē barību, peldot un sniedzoties zem ūdens (bet nenirst). Apdzīvotās vietās apmeklē arī atkritumu izgāztuves, kur ēd pārtikas atkritumus un, iespējams, arī maitu.

Zosveidīgajiem putniem, kas patērē daudz sēklu un citas šķiedrainas barības, gremošanā palīdz gastrolīti – uzknābāti akmentiņi un grants, kas uzkrājas muskuļkuņģī un darbojas kā dzirnakmeņi, efektīvi piedaloties rupjās barības sasmalcināšanā.

Rudās dižpīles visaktīvākās ir galvenokārt krēslā un naktī.

Sabiedriskā uzvedība

Ligzdošanas sezonā rudās dižpīles uzturas galvenokārt pāros, bet piemērotās ligzdošanas vietās var ligzdot vairāki pāri netālu cits no cita. Rudenī un ziemā var veidot lielākus barus (Nepālā reģistrēts bars ar vairāk nekā 4 000 putnu, Turcijā – vairāk nekā 10 000), bet visbiežāk sastopamas nelielos, izkaisītos bariņos gar upēm.

Vairošanās un dzīves cikls

Rudo dižpīļu ligzdošanas sezona sākas martā–aprīlī. Ligzdo atsevišķos pāros vai nelielās grupās.

Ligzdas iekārto dabiskās vai citu dzīvnieku raktās alās, koku dobumos līdz 10 m augstumā, pamestās mājās un fermās, klinšu plaisās un tamlīdzīgās vietās, nereti tālu no ūdens. Ligzda ir sekla bedrīte, to izklāj ar spalvām un dūnām.

Dējumā parasti 8–9 olas, bet var būt 6–12. Parasti dēj pa olai dienā. Perē mātīte, bet tēviņš uzturas ligzdas tuvumā. Perēšana ilgst 28–29 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Kad pīlēni izšķiļas, tiem ir vaļā acis, tie spēj piecelties kājās, staigāt un peldēt. Tomēr 1–2 pirmajās dienās to pārvietošanās vēl ir ierobežota, un šajā periodā notiek imprintēšanās – mazuļu piesaiste vecākiem, atpazīstot to izskatu un balsi, un visur sekojot tiem. Pīlēnus vadā abi vecāki.

Pīlēni ātri iemācās uzlasīt barību paši. Vecāku uzdevums ir aizvest mazuļus uz vietu, kur pietiekami barības, un stāvēt sardzē, pasargājot tos no plēsoņām. Kopš pīlēni atstājuši ligzdu, vecāki tos tikai retumis slēpj zem sevis un silda – slikta laika apstākļos vai, draudot briesmām. 

Pīlēni pieaug 55 dienu laikā.

Rudās pīles dzimumgatavību sasniedz 2 gadu vecumā.

Abu dzimumu rudās dižpīles ir līdzīgas, bet mātītes ir nedaudz mazākas par tēviņiem. Riesta tērpā tēviņiem ap kaklu ir melna josla, savukārt mātītēm uz sejas ir izteiktāki baltie plankumi, kuru forma un izvietojums katram putnam ir individuāls.

Migrācijas

Rudo dižpīļu Āzijas populācija ir gājputni, bet pārējās populācijas – pārsvarā nometnieki.

Āzijā ligzdojošās rudās dižpīles dodas ziemot tālāk dienvidos – Indijā un Dienvidaustrumāzijā. Savukārt Eiropas un Āfrikas rudajām dižpīlēm izteiktas sezonālas migrācijas nav raksturīgas. Tās ir galvenokārt nometnieki un klejo tuvākajā apkārtnē (piemēram, izžūstot sezonālajiem mitrājiem, dodas uz tuvāko teritoriju, kur pieejams atklāts ūdens).

Tikko beigusies ligzdošanas sezona, pieaugušās rudās dižpīles iziet pilnu lidspalvu maiņu, kas padara tās lidot nespējīgas apmēram uz 4 nedēļām jūlija vidū–septembrī. Šajā laikā tām nepieciešamas plašas atklāta ūdens krātuves.

Daudziem pīļu dzimtas putniem raksturīgs uzkrītošs tā saucamais spārnu spogulis – īpašs 2. pakāpes lidspalvu krāsojums, kas labi redzams lidojumā. Tā krāsa un veids sugas robežās ir viendabīgs – līdzīgs gan tēviņiem, gan mātītēm, gan jaunajiem putniem. Spārnu spoguļa funkcija ir palīdzēt putniem atpazīt savus sugasbrāļus un turēties ar tiem kopā, it sevišķi lidojumā. Rudajām dižpīlēm spārnu spogulis ir melns ar metāliski zaļu spīdumu.

Dažādi fakti

Rietumeiropā daudzviet iedzīvojušās no nebrīves izbēgušas rudās dižpīles. Sugu bieži tur kolekcijās, un izbēgušās pīles spēj piemēroties savvaļas apstākļiem. Piemēram, Šveicē 2004. gadā uzskaitīti vairāk nekā 400 rudo dižpīļu. Savdabīga populācija izveidojusies arī Maskavā, kur izveidojusies savvaļā ligzdojošu rudo dižpīļu populācija, kas uz ziemošanu apmetas Maskavas zoodārzā (piemēram, 2000./2001. gada ziemā Maskavas zoodārzā ziemoja 220 rudās dižpīles).

Rudās dižpīles spēj veidot hibrīdus ar citām zosveidīgo sugām. Nebrīvē reģistrēti hibrīdi ar citām dižpīļu (Tadorna) sugām (piemēram, Jaungvinejas dižpīli (T. radjah)), peldpīļu ģints (Anas) lielākajām sugām, kā arī Ēģiptes zosi (Alopochen aegyptiacus). Klingnavas ūdenskrātuvē (Ārgavas kantonā Šveicē) savvaļā konstatēta rudās dižpīles hibridizēšanās ar Dienvidāfrikas sugu Kāpzemes dižpīli (Tadorna cana), kuras īpatņi izbēg no nebrīves kolekcijām.

Informācijas avoti

BirdLife International 2016. Tadorna ferruginea. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22680003A86011049. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22680003A86011049.en. Accessed on 21 October 2020.

Carboneras C. 1992. Family Anatidae (Ducks, Geese and Swans). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 536–629.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1999. Latvijas ūdeņu putni. Rīga. 208 lpp. (Rudā dižpīle – 64.–65. lpp.)

Latvijas putni 2020. Rudā dižpīle Tadorna ferruginea. http://www.putni.lv/tadfer.htm. Skatīts 21.10.2020.